Ar notikumu "Pasaka par pasaku Latvijā..."  iesāksies A.Lerha-Puškaiša 160. jubilejas gads Tukuma novadā.  Piedalīsies socioloģijas zinātņu doktore un Saeimas priekšsēdētājas vietniece Dagmāra Beitnere Le Galla un A.Lerha-Puškaiša radinieks, filoloģijas zinātņu doktors Guntis Pakalns, kā arī folkloras kopa "Pūrs". Ieeja bez maksas.                                                             .Jāj pa ceļu pasaciņa...Jā, protams, ka tā ir dižā Aspazija, kas pasakas, pasaciņas lielo spēku mums atklāj tik maigi, tik liegi, tik romantiski. Ir jau vēl kādās mājās tādas mazas sedziņas, spilventiņi no Ulmaņlaiku 30.gadiem, ar šo īpašo dzejas rindu - Mazā, sirmā kumeliņā Jāj pa ceļu pasaciņa. Tajā ieausta tā laika māmiņu un vecmāmiņu mīlestība, kas strāvo līdz pat mūsu laikam. Pasaka, pasaciņa bija (šur tur jau arī vēl ir...) kas pavisam īpašs - sastapšanās ar ģimeniskajām vērtībām to vissakrālākajā, tīrākajā veidā. Veids kā nodot no paaudzes uz paaudzi visdziļākās ētiskās, morālās dzīves gudrības, kas uzkrātas gadu simtos. Pasakas, pasaciņas stāstīšana, klausīšanās - radošas iztēles atmodināšana cilvēkam, cilvēciņam jau no pašiem pirmajiem dzīves gadiem. Jā, kas gan var būt vēl saldāks, mīļāks par pasaku, pasaciņu, ja atceramies paši savu bērnību... Un tomēr pat pasakas vārdam var būt/ir tik dažādas izpausmes ar tik plašu emocionālo amplitūdu. Tas bija pasakaini! Nu kā pasakā...viņš/viņa taču bija/ir pasakains/a! Bet saka jau arī - Tās ir gatavās pasakas! Nu nestāstiet man pasakas! Savas valsts simtgadē mēs apzināti stiprinām nācijas, valsts pamatus, pieminot tos cilvēkus un notikumus, kas sagatavoja, izcīnīja mums tādu tautas pašapziņas līmeni, lai sava valsts un pašnoteikšanās mums būtu iespējama. Šajā ziņā tieši 2019.gadā aprit 100 gadi no notikumiem, kad valsts patiešām arī tika izcīnīta ar uzupurēšanos, ziedošanos, pašatdevi. Arī šajā kontekstā svarīgi īpaši atcerēties tos mūs tautas dižos vīrus, kam īpaša loma nācijas identitātes veidošanā un ir tieša saistība ar mūsu novadu. Šis ir arī A. Lerha -Puškaiša 160.jubilejas gads - tieši tādēļ tam noteikti kaut kādā ziņā jābūt pasakainam. Bez viņa - pasaku tēva, Latvijas pasakas vēsture taču nav iedomājama. Bet kas tad ir mainījies šajos vairāk kā 120 - 130 gados no laika, kad viņš aktīvi Džūkstē darbojās, radīja veselu apvērsumu tik plašā apkārtnē - sabiedriskajā dzīvē, pedagoģijā un jo īpaši attieksmē pret savas tautas garamantām? Izmainījies pa šo laiku ir  gana daudz...Lai to kopā skaidrotu esam uz Tukuma bibliotēku 19.janvārī pulksten 14 uzaicinājuši, šķiet, vienus no saistošākajiem runātājiem par šo tematu - socioloģi Dagmāru Beitneri Le Gallu, kas šobrīd ir arī mūsu saeimas priekšsēdētājas vietniece un filologu, stāstnieku kustības Latvijā izveidotāju Gunti Pakalnu, viņš ir arī A.Lerha - Puškaiša radinieks. Īss D.Beitneres Le Gallas uzrunas pieteikums  : Pasaka kā mūžīgi bērnišķais cilvēkā...Sabiedrība ir teksts. Mēs augam un veidojamies stāsta magnētisma iespaidoti. Bērnībā tas bija pasaku gars. Esam ātrā ceļā no audio uz vizuālo uztveri...Vai pasaku gars tiek līdzi ātrumam? Īss Gunta Pakalna uzrunas kopsavilkums: Kā un kāpēc pasakas vāca Anss Lerhis-Puškaitis? Kāpēc tieši viņš tiek saukts par latviešu "pasaku tēvu"? Kādi pasaku vācēji bija pirms viņa un pēc viņa? Šī gada otrs jubilārs Pēteris Šmits (1869-1938) un viņa "Latviešu pasakas un teikas" 15 sējumos - grāmatas, digitālā versija, tulkojums vācu valodā. Kā dažādos laikos pētītas un skaidrotas pasakas? Pasakas ir dzīvas tad, kad tās tiek stāstītas - ieskats stāstnieku kustībā Latvijā mūsdienās. Mutvārdu stāstīšanas priekšrocības. Lai šī tikšanās kļūtu par īsti pasakainu notikumu, tajā arī piedalīsies un muzicēs folkloras kopa “Pūrs”. Mīļi aicināti visi pasakas, pasaciņas cienītāji un apbrīnotāji. Šajā dienā teiksim arī attālinātu Paldies Dacei Ķezberei no Čikāgas par viņas dāvinājumu Tukuma bibliotēkai - Pētera Šmita sakārtoto 15 sējumu latviešu pasaku krājumu. Uzmanību literatūras skolotājiem un jaunajiem censoņiem! Kopā ar Tukuma bibliotēkas bērnu nodaļas labajiem ļaudīm šajā dienā izziņosim arī kārtējo Kārļa Ķezbera pasaku konkursu mūsu novada skolēniem, kas šoreiz būs veltīts A.L.Puškaiša jubilejai. Kā allaž uzvarētājus gaida vērtīgas balvas un simboliskas naudas prēmijas. Tā kā mūsu turpmākā dzīve solās būt visai pasakaina, bet bez jums, jūsu līdzdalības tas nebūs iespējams! Lai arī līdz A.Lerha - Puškaiša dzimšanas dienai 2.septembrī ir vēl kāds laiciņš - mēs tik daudz ko varam darīt to gaidot - paši izlasīt, pārlasīt pasakas. Lasīt tās priekšā saviem bērniem, mazbērniem... Bet par Puškaiša romantisko dvēseli iedomājot, savulaik iedvesmojās arī Imants Ziedonis - “Kurzemītē”, citējot džūkstenieku T.Zeifertu, viņš raksta: ‘ ”...Nekā jauna viņš nesniedz, nekādus jaunus problēmus neuzstāda; tās ir pazīstamas lietas, bet daudzkārt neredzētas, neizprastas un aizmirstas. Lerhs – Puškaitis tās redz, un viņam ir žēl, ka tām iet garām – šiem pūkainajiem pavasariem un baltajām ziemām, šim vīra tikumam un šim bērna prātam. Un viņš lasa to visu kopā.” Teodors Zeiferts viņu nosauc par kopālasītāju vairāk nekā ražotāju. Kurš no mums ir kopālasītājs? Mēs vācam savus bērnus, jo tie ir mūsējie. Mēs vācam savus rudzus, jo tie ir mūsējie. Mēs vācam savas mēbeles, savas atskaites, ciparus, rādītājus un procentus. Jo tas ir acīm redzami izdevīgi. Tas nodrošina mūsu dienišķo maizi, mūsu karjeru, labklājību un bioloģisko turpinātību mūsu bērnos. Bet kurš vāc cilvēku sveicienus? Es neesmu saticis nevienu reportieri ar magnetofonu, kuri no rītiem ierakstītu cilvēku „labrīt!”. O, cik dažādi ir šie „labrīt!”! Ierakstiet mūsu možākos „labrīt” un raidiet tos katru rītu desmit, piecpadsmit vai divdesmit minūtes kā rīta vingrošanu pa radio /../ Sakiet – vai šodien atradīsies tāds kolekcionārs, “kopālasītājs”, kas fiksē Latvijas dabas ainavu tādu, kāda tā savā skaistumā  ir vēl pašlaik un, kas zina, vai tā būs tehniskajā rītdienā? Tautasdziesmas , lai tās neaizietu pazušanā, ir savāktas , bet vai mūsu ainavu, sētu un ceļu skaistums arī nav tautas gara izpausme, kura nenofiksēta var aiziet aizmirstībā? Un cilvēku acis mīlestībā…Kurš gleznotājs, kurš fotomākslinieks, kurš dzejnieks tās ir krājis – tikai acis? Tajā retajā brīdī, kad tās deg, kā nekad vairs nedegs. Es ļoti gribu satikt cilvēku, kas krāj mīlestības un naida acis, acu pirmos dzeloņus un pēdējo ziedēšanu. Lerhs – Puškaitis krāja  īpatnus cilvēkus. Viņš bija jūtīgākais savā apkārtnē un savas apkārtnes īpatņos saskatīja lielu gara bagātību. /../’ /Imants Ziedonis, RAKSTI, II sējums, NORDIK, 1995, 105. – 110.lpp/ Labā ziņa ir arī tiem, kas kaut kādu iemeslu dēļ sestdien līdz Tukuma bibliotēkai netiks - abas akadēmiskās lekcijas par pasaku jūs varēsiet dzirdēt/redzēt arī Tukuma novada mājas lapā tiešsaistē - www.tukums.lv vai novada Facebook kontā, kur to varēs noskatīties arhīvā arī pēc notikuma. Pasākums notiek ar Tukuma bibliotēkas, Slampes un Džūkstes pagastu pārvaldes un Tukuma novada domes atbalstu. Sirsnībā - Arnis Šablovskis