Esi sveiks, Imant! Šķitās, ka mana uzruna kādam var likties dīvaina. Bet kādēļ gan tā tāda nevarētu būt? Varbūt kāds padomās – bet Tu taču…Jā. Manuprāt, Tu nevari tā vienkārši pazust Ragaciema kāpā ar dzirnakmeni pagalvī, pazust uz mūžu smiltīs starp triju priežu panteona saknēm, kā tikai nesen, mūža sākumā no savas cietējmātes klēpja nācis. Nupat, nupat kā es piedzimu. Nupat mani autiņos tīs. Es paskatos pulkstenī – pusnakts ir. Pāri pusnaktij. Pustrīs.   Mēs stāvam zem ceriņiem. Ziedošiem, ziliem. Un dudina pērkons, drīz līs. Tava roka uz manas. Manas roka uz tavas. Pāri pusnaktij. Pustrīs.   Es pabeidzu rakstīt, nolieku spalvu, Mazliet vēl roka trīs. Es paskatos pulkstenī – nakts jau ir. Pāri pusnaktij. Pustrīs.   Jau nes mani projām. Neizbēgami Smiltis pār mani līs. Es paskatos pulkstenī – pusnakts ir. Pāri pusnaktij. Pustrīs.   Pa kuru laiku es dzīvojis esmu? Vai mūžs bija garš vai īss? Ne par matu nav rādītājs izkustējies. Kā bija, tā ir – pustrīs.   IZ/1969   “Kā svece deg” Tik ļoti vēlētos ar Tevi parunāties, par ko esam klusējuši. Jo tad, kad visi bijām kopā, vēl nebija šodiena. Es rakstu šo vēstuli Tev un arī lasu skaļi. Lai dzird tie, kas to vēlas dzirdēt. Latvija iet uz katastrofu. Kā vilciens, kam teju drīz beigsies sliežu ceļš, bet neviens nezina – kad tas notiks. Priekšā ir purvs. Un vai spēsim no tā izvairīties? Pirms vairāk nekā 25 gadiem, trešajai Atmodai sākoties Ieva Akurātere dziedāja tautas sajūtu himnu – Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās. Bez zemes savas tā cīnās un dalās. Mana tauta, tā nīkst visās pasaules malās, Pat savā zemē tā neaug kā nākas. Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai, Dalītai, šķirtai tik skumji skan dziesma. Katra diena, tā sāp visai latviešu tautai, Dalītai, šķirtai dziest lēnām mums liesma.   Kam vajadzēja mainīties, lai šīs dziesmas doma nebūtu tik aktuāla arī šodien?   Un pret savas tautas dziesmu var tikai savējie. Un pret savu tautas dziesmu cits nevar it neviens. Jo cits nezin, kā bārenis pie ābeles stāvēja Un kāds no tā laika mūs kopā sien pavediens.   Un tu pacel roku, un tu brūķē mēli lieki, Un tu saki: tas viss ir māņi un pagātnē placis. Un seši mazi, maziņi bundzinieki Jāj pa ceļu bungodami, pazaudējuši mātes acis.   Jo pret savas mātes dziesmu var tikai savējie. Tie paši, kam jauna dzīve un jauni nami. Tikai tie var pa īstam samīdīt savas mātes dziesmu – Pašu auklētie, pašu auklētie pekaināmi kājiņāmi.   IZ/1974   40 gadi pagājuši, kopš dzejolis rakstīts. “Caurvējš”   Nu nav padomju laiki Latvijā vēl beigušies! Jo Tu jau zini, ka pa tuksnesi jāklejo vismaz 40 gadus, lai iztīrītu verdziski piedrazotas smadzenes un sakārtotu domas nākotnīgai dzīvošanai. Ja tāda jaušās. Par nākotni to saku. Pašlaik velkamies kā pa tukšu trokšņu tuksnesi, meklējot zudušo cilvēcību. Materiālās elles tauriņi ar dolāra vai eiro daudzsološajiem spārniem ir ne tikai mūsu plānajos maciņos un kredītkartēs. Tiek radīti apstākļi, lai tauriņu kāpuri salīstu mūsu galvās, lai drupinātu mūsu smadzenes, prātu. Ar visādām modernām grabažām mūs vilina, viļ un sadala. Materiālās pasaules uzbrukums mūs vēlas padarīt atkal padevīgu vergu masā. Tagad Tu saproti, kā mums te iet…   Bet kaut kas blāv, Vēl kaut kas gaiši blāv. Vēl manās acīs sveču gaisma mirgo. Bet priekšā lielais debess tirgus stāv, Kur Dievs ar velnu sveču dvēsles tirgo.   IZ/1970.   “Kā svece deg” Dzejoļa fragments. Pēdējais pants. Kaut gan Tu piederi Latvijai – mums visiem un katram atsevišķi, tomēr atļaujos atgādināt, ka Tu esi privatizēts, prifondizēts – tā varētu teikt. Man smagi panest Tava vārda bružāšanu nevietā. Lai gan atņemt mums Tevi, Tavas publicētās domas un dzeju nevar neviens. Tu esi kopā ar mums, kamēr esam mēs un ilgāk. Lietot Tavu radošo mantojumu, manuprāt, nozīmē arī to, ka mums jāgodā Tevi ne mazāk, kā Tu godāji mūs. Mums jāatcerās, ka Tu padomju laikā biji redzamākais latviešu tautas aizstāvis. Tava tauta bija Tava galvenā doma. Un tagad, mūsdienās, Tava vieta tautas aizstāvībā ir tukša – neaizņemta, kaut pseidoaizstāvju mums atliku likām.   Nedusmo, ja atkārtoti rosinu Tev piemiņas zīmi Tukumā uzlikt. Jā jūtu, Tu pats kautrētos un burkšķētu. Bet, vai šoreiz mums un Tukuma pilsētas vadībai noteikti būtu jāpakļaujas Taviem iebildumiem? Tavs Tukumdzejolis uz mājas gala sienas lieliem burtiem uzrakstīts un pirms dažiem gadiem, kādā karstā vasaras dienā ar svinīgi ceremoniju vaļā vērts. Bet, vai ar ķiršiem vien tā var tikt cauri? Vai var noreducēt piemiņu Tev ar paša dzejoli uz sienas, ar ķiršu kociņu iestādīšanu, kas publiski pavairoti ziņu rindās? Un, ja nu ķiršu dārzu papildina ar Tev veltītu bronzas tēlu-zīmi? Bet tā ar ķiršu kokiem vien… Mēs taču neesam tik nespēcīgi, vāji, imūni un nesapratnīgi. Nesaprotu, ar ko Tu sliktāks domātājs par Raini? Nu jau Tu varētu atzīties – vai Tu atnāci pats, vai Tevi mums atsūtīja kāds Augstāks spēks. Kaut Tavu māti godāja Anna, ne Marija un tēvu Jānis, ne Jāzeps. Kaut jūra Tev nepatika, tā bija tuvu. Pie kādas atziņas es nonācu, lasot Tavu bērnības atstāstu par Dieva ieraudzīšanu. Šī atziņa gan nedaudz disonē ar Jāņa Rokpeļņa izcilajā priekšvārdā izteikto apgalvojumu – “Latviešu tautai piedzimst lielākais kristīgais dzejnieks Imants Ziedonis”. Manuprāt Tavs stāsts par Dieva ieraudzīšana kādā Zemgales laukā apstiprina to, ka katram latvietim, ko kristieši mēdz dēvēt  par pagānu, Dievs ir visur – lauks, mežs, jūra, dzīvība. Man pašam šķiet, ka Dievs ir mūsos un mēs esam netaisni tad, kad brēcam uz Dievu, – kā viņš pieļauj pasaulē tādas traģiskas lietas, notikumus. Bet to jau mēs – cilvēki darām. Teritorijas un varas dēļ nepārtraukti karojam, agresīvā atriebībā un naidā, un vēl Tavā vārdā griežam galvu cits citam nost… Dievs ir mūsos, katrā no mums. Bet arī Nelabais ir mūsos. Tikai kādās proporcijās laikā, kad pasaule jūk prātā? Tu raksti – “Es pateicos Dievam, kas parādījās jau bērnībā man āboliņa laukā Jāņu vakarā, ciemojoties kādās lauku mājās: saule bija norietējusi, bija krēslains, lauks smaržoja, un es pilnīgi skaidri sapratu, ka šis miglaini zaļais ar sārti violeto ir Dievs. Viņš stāvēja liels manā priekšā – zaļā vakara migliņā milzīgs lauks… Un es sapratu, ka Dievs ir lauks. Un ka es būšu agronoms. Un ka es audzēšu šo Dievu. Tā es domāju. Es mācēšu audzēt Dievu. Un, kad mēs braucām prom otrā dienā no ciemiem un braucām garām šim āboliņa laukam, es teicu mātei, ka Dievu var audzēt. Viņa brīnījās par tādu runu. Es teicu, ka tajās mājās to audzē. Viņa nesaprata: tā tāda bērna runa. Bija saule, kad braucām prom gar lauku, vairs nebija zaļās miglas, skrēja bites, un es domāju, ka arī bites no lauka ir Dievs. Mēs apstājāmies, tēvs turēja zirgu, un mēs ar mammu pārkāpām pāri grāvim: viss lauks sanēja no bitēm un vēl kādiem siltiem un saulainiem kukaiņiem. Es teicu: Dievs dūc. Es pateicos Zemgalei, kas man deva Dievu. Tas bija kādā lauku sētā. Laikam Džūkstē.” Mans nodoms nav uzsākt diskusiju, vai pretstatīt latvietības Dievu pret kristietības Dievu. Jo Dievs ir viens. Vai tā ir vai nav latvieša izpratne un sajūta par Dieva esamību, kas mūsu dzīvesziņā neiznīkst un turās no tāliem gadsimtiem? Esmu pamanījis, ka mūsdienu sabiedrībā atrodas personas (pareizāk būtu nožēlojami ļautiņi), kas Tevi joprojām krustā sit, kā komunistu un padomju laika labumu izmantotāju. Visos laikos atrodas tādi, kas staigā ar naglām un āmuru kabatā, meklēdami krustā sišanas objektu. Atvadu reizē Doma baznīcā, kad Tava balss bija apklususi uz mūžu, mācītājs Juris Rubenis cita starpā savā sprediķī tēlaini atzina: “Imants Ziedonis ir Dieva mākslas darbs, brīnums, kas uzdāvināts Latvijai. Ar katru nākamo dienu un gadu mēs to sapratīsim aizvien labāk un labāk. Mūzika sāk īpaši skanēt pēc komponista nāves, un dzejnieka dzeja uzdzirkstī ar vēl lielāku spēku tad, kad aiz viņa aizvērušās Mūžības durvis. Cilvēks Ziedonis ir miris, ir pienācis brīdis iepazīties ar mūžīgo Ziedoni, kas vairs nekad šo zemi un tautu nepametīs.” Vai būtu vēl jāmeklē argumenti, ka latviešu tautas ģeniālajam Domātājam, Dzejniekam – Imantam Ziedonim zīmei-piemineklim Tukumā jābūt. Iespējams, mums pašiem to vertikāli vajag vairāk nekā Tev… P.S. Tu biji tas, kas man sagādāja pašas smeldzīgākās fotoreportāžas uzņemšanu manā mūžā. Tad, kad pēdējo reizi biji Doma baznīcā un Tevi mīlošie, cienošie, apbrīnojošie stāvēja visgarākajā rindā pēc Tava atvadu autogrāfa, bet Tavās mierīgajās rokās rakstāmā vietā bija baltu rožu klaids. Kad pavadītāju skumjo seju asarās Tu atspīdēji pēdējo reizi… Man bija vajadzīgs vismaz gads, lai atgūtos. Un vēl tagad… Gunārs, tas pats, kad kopš 1969. gada satikāmies.   Rīga/Āgenskalns – Tukums/Bibliotēka
  1. gada 17. decembrī. Dienas vidū.